Susurs iemeta ar šo bildi, kura mani pilnībā ir apbūrusi – pasaulē vecākā lolkaķu bilde.
Viss ir ieturēts žanra kanonos, ja neskaita lolkaķvalodas trūkumu, kuru varētu norakstīt uz 20. gadsimta sākuma nedaudz konservatīvāko attieksmi pret eksperimentāliem interneta dialektiem.

Patiesībā pirmais iespaids nav nemaz tik spožs. Lai arī spēle ir vizuāli pievilcīga, autoru nevēlēšanās dot man spēlēt pagaidām nomāc, un līdzšinējais spēles efekts ir kaut kāds saraustīts un nepārliecinošs. Un, kāpec, skaisti, episkā mitoloģiskā sāgā ir jāsamet iekšā nolāpītais japāņu humors (kas viennozīmīgi ir oksimorons)?

Tiesa ceru, ka situācija vēl uzlabosies.

Vismaz spēles arts un protagonists (vilks – dieviete, kurš uzvedas tomēr vairāk kā vilks, proti, kašņā ciematnieku bietes laukā, piedāvā interakcijas opciju ar NPC – kost, un dara citas pidarības, kas in a way nepiestāv, jo es šo tēlu iedomājos daudz cēlāku un diženāku) ir sasodīti pievilcīgi. Ne velti visur lietoju šo attēlu, kā desktop bildi.

Funny. Vakar devos uz tikšanos, domādams, ka mani gaida kārtējā nepārāk svarīgā 

saruna, par to, ka kāds kaut kur grib publicēt savu informāciju. Bet tā vietā tas izvērsās par 3,5 stundu garu pļāpāšanu par spēlēm, kā radošas izpausmes platformu, kas bija totāli aizraujoši. 

Rezultātā esmu sapazinies ar mākslinieku Egilu Medni – animatoru un dizaineri, kurš ar savu machinimu “The Ship” uzvarēja vairākos digitālo multeņu festos. Sabudinājāmies, ka varētu sataisīt visvisādas interesantas lietas šādā veidā, un mainīt vispārīgo tautas domāšanas paradigmu, ka “spēles = sucks”.

Rezultātā varbūt sadarbībā ar viņu uztaps kādi jauni interesanti projekti. Teiksim, kaut kādi machinimas raidījumi. Jebkurā gadījumā izklausās pēc interesantas iespējas.

Viņa radīto darbu var noskatīties, spiežot uz zemākās bildes linka.

Smieklīgākais ir tas, ka šo lietu biju izdomājis vakar un gribēju iepostot, bet kaut kā nesanāca un nu esmu to sataupījis šai dienai. Yay, šodien sanāk brīvdiena.

P. S.

Šis ir tik īss, ka pat bildes nav, kuru pielikt kā ilustrējošo materiālu. Nez, kas mani gaida rītdien? Posts ar tekstu “urp”?

Tiesa definīcija “kāds no malas” ir nelāgi plaša. Vai tā iekļauj arī pensionāri Aļu, kura te iemaldījusies pavisam nejauši, meklējot to portālu, kurā var pastāstīt, cik ļoti ēdūzī “Panaceja” viņu necienīgi apkalpoja?

Hmm.

P. S.

Bildīti rakstam ieliku, ierakstot google “tante alja”.

Izrādās ir iespējams eksportēt (gan ļoti neērti, proti, pa mēnešiem) visu saturu no SC uz šejieni. It kā no vienas puses pievilcīga ideja: nebūs te tik tukšs. No otras puses, vai es vēlos visu to miseni ar agrīni priecīgi apcerīgajiem vārda “pimpis” virknējumiem, un vēlīni lietišķajien NG satura anonsiem iegrūst šeit?

Varētu uzlikt balsojumu un viens pats tajā nobalsot.

Tātad cēloņi ir tādi, ka pēdējā laika posmā, kurš ir izstiepies nelāgi garš, jutos diezgan nomākts un aplam maz radoši izpaudies, ja neskaita pāris retos “Bļe, dzīve iet uz priekšu.” blogojienus Cibā. Nomāktība ir saistīta ar darbu un to pienākumu maiņu, kuru rezultātā tiku pārklasificēts (nez vai gan kvalificēts) no draņķīga reportiera uz vēl draņķīgāku projektu vadītāju.

Lai arī vara, protams, ir burvīga lieta un kurš gan nepriecājas par iespēju būt “aizņemtajai, svarīgajai personai”, kaut kā ilgtermiņā konstatēju, ka pieredze uzkrājas, bet nomāktības sajūta nepazūd. Gan atbildība, gan citu cilvēku bakstīšana, gan laika trūkums pašam ko uzrakstīt un apskatīt lietas, kuras interesē turpināja cementēt apātisku nīgrumu.

Rezultātā es vienu dienu, ieraugot cita wordpress autora “Neuzpērkamais tautietis” blogu par spēlēm, kaut kā sasiekalojos uz iespēju izveidot kaut ko līdzīgu savu.

Te jāatzīmē, ka laika gaitā iekrātās zināšanas neta mediju lietās ļauj man ļoti labi apjaust, ka šis nebūs nekāds THE apmeklētais blogs, ar kuru es eventuāli uz google affiliates reklāmām pelnīšu naudiņu, urbinot degunu un laiku pa laikam ieblogojot par to, kā es urbinu degunu.

Tāpēc mēģināšu veidot kaut ko nepretenciozu, vairāk ar mērķi uzturēt šo vietu, kur varu parakstīt kaut ko “savu”. Tas ir tāds maksimāli plašs un nekonkrēts savas rīcības plāna apraksts. Kas patiesībā notiks, es nezinu.

Iespējams jau tūliņ pēc šī ierakst metīšos whore-off’ā, dedzīgi spamojot visās malās sensacionālos jaunumus, ka Andžam ir jauns blogs, un cik kruta tur viss būs. Iespējams es mēģināšu izbraukt uz saviem galiem NG un savu kaut kādā mērā neta hitu Sviesta Kino, lai paceltu šo emuāru augstak un visādi random neta ļautiņi ģenerētu trafiku gana lielu, lai, ja ne par to kaut ko saņemtu, bet vismaz, lai jutos kā kāds no Latvijas blogosfēras “spicajiem puišiem”.

Bet varbūt te izveidošu visa sevis radītā satura arhīvu (visi spēļu raksti, kaut kādi leimie fantasy stāsti, skolā un universitātē uztapinātie īsgabaliņi). Tas, protams, nozīmētu, ka citiem ļautiņiem būtu iespēja redzēt manus neveiklākos teksta gabalus, un ļaunākais – man pašam tie būs jāredz, bet iespējams, ka tas nav svarīgi. We’ll see, kas tur sanāks. Varbūt vienkārši pametīšu slinkumā šo vietu un tikai pa retam iemetīšu pa kādam savu Sviesta cibas vienteikuma ņerkstējienu kopsavilkumam.

Ar to es negribētu teikt, ka SC pārstāvji būtu mazāk rītardiski (retardēti, bļin). Es pieļauju, ka vidējā atsaldētības temperatūra gan jau atrodas nosacītā līdzsvarā abās frontes pusēs, un, pat ja tā nav, mani neinteresē sīkumi un detaļas. Galvenais ir tas, ka esmu nolēmis palūkoties kā izskatās tajā otrā pusē, un izveidoju savu wordpress blogu.

Kāpēc? Patiesībā tam ir tikai viens iemesls. Mirklī, kad konstatēju, ka vārds “andza” nav aizņemts (kurš visur citur ir pilnīgi nedabūnams, pie kā pats vien esmu vainīgs, ja aizvēlējos tik generic neizteiksmīgu niku interneta videi, tā vietā lai dēvētu sevi par, teiksim, “Grēku-Zirnekli”), nolēmu joka pēc piereģistrēties, kamēr vēl var.

Tālāk neizbēgami radās vēlme pašķirstīties pa dažādajām tēmām, un galu galā izspiest no sevis pirmo ierakstu, lai palūkotos, kā šams izskatās.

Te nu tas arī ir. Bet tūliņ tam jau sekos nākamais.