Nu i nafig?

Es vispār blogerus mīlu dēvēt par bloger-rītārdiem.  Šinī gadījumā ar vārdu “blogeri” apzīmēju tieši tos Latvijas “blogosfēras” (lol) pārstāvjus, kuri nepieder pie Sviesta cibas komūnas, bet atrodas ierakumu otrā pusē (ja nu kāds nezināja, tad izrādās mūsu interneta vides pīļu dīķi, protams, dala daudzas nesaskaņas un brāzmains naids).

Ar to es negribētu teikt, ka SC pārstāvji būtu mazāk rītardiski (retardēti, bļin). Es pieļauju, ka vidējā atsaldētības temperatūra gan jau atrodas nosacītā līdzsvarā abās frontes pusēs, un, pat ja tā nav, mani neinteresē sīkumi un detaļas. Galvenais ir tas, ka esmu nolēmis palūkoties kā izskatās tajā otrā pusē, un izveidoju savu wordpress blogu.

Kāpēc? Patiesībā tam ir tikai viens iemesls. Mirklī, kad konstatēju, ka vārds “andza” nav aizņemts (kurš visur citur ir pilnīgi nedabūnams, pie kā pats vien esmu vainīgs, ja aizvēlējos tik generic neizteiksmīgu niku interneta videi, tā vietā lai dēvētu sevi par, teiksim, “Grēku-Zirnekli”), nolēmu joka pēc piereģistrēties, kamēr vēl var.

Tālāk neizbēgami radās vēlme pašķirstīties pa dažādajām tēmām, un galu galā izspiest no sevis pirmo ierakstu, lai palūkotos, kā šams izskatās.

Te nu tas arī ir. Bet tūliņ tam jau sekos nākamais.